Vēl devītās klases vidū biju pārliecināta, ka pēc „Gaismas tilta” iešu mācīties uz Rīgas Valsts 2. ģimnāziju. Visu gadu papildus mācījos matemātiku, jo zināju, ka iestājeksāmeni būs tieši šajā priekšmetā, un matemātika nekad nav bijusi mana stiprā puse. Taču, kad tuvojās iestājeksāmenu laiks, manas domas sāka šaudīties no vienas skolas pie citas. Vienu brīdi vēlējos iekļūt Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, pēc tam Āgenskalna Valsts  ģimnāzijā. Absolūti nedomāju par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju, taču iestājeksāmeniem uz „angļu” un „matemātiķu” klasēm pieteicos arī šajā skolā, drošības labad. Netiku nevienā no tām, kur gribēju, tikai „otrās” literātos kā rezerviste. Tā nekas neatlika kā doties uz RVVĢ iestājeksāmeniem. Devos ar domu, ka man nav citu variantu, kā tikt šeit. Nekādas īpašas izjūtas ieejot nejutu, taču šī skola pēc atmosfēras mani piesaistīja daudz vairāk nekā pārējās skolas. Jauki darbinieki, skaista iekšpuse, tāda, kurā mājīgi atrasties, siltas, piesaistošas krāsas un gaiši gaiteņi.

Kad saņēmu rezultātus, biju ceļā uz festivālu ar mūzikas skolu. Jāsaka, ka viss brauciens krietni uzlabojās, kad uzzināju, ka esmu tikusi angļu klasē. Un tajā mirklī sapratu, ka esmu ļoti priecīga par šo rezultātu. Vasaras beigās atsūtīja klasesbiedru sarakstu, tāpēc ar dažiem varēja iepazīties jau pirms skolas sākuma. Kā arī vienu meiteni pazinu no florbola. Un tad, 31.augustā, man piezvanīja no RV2Ģ un teica, ka esmu pieņemta literātu klasē caur rezervistiem. Vecāki teica, lai obligāti eju, taču tas vairs nesajūsmoja mani tik ļoti kā iepriekš. Nostājos lielas dilemmas priekšā – prestižā „otrā” un vienkāršā „vācu skola.” Atbilde jāiesniedz 30 minūšu laikā. Spiediens no vecākiem aizmigloja manas domas, zvanīju skolotājai Silvijai, kura jau kopš sākumiem man bijusi viena no tuvākajām skolotājām, un viņas viedoklis man šajā brīdī likās ļoti svarīgs. Tā nu ar loģisku skatu kopā izdomājām, ka 1.septembrī došos uz RVVĢ.

Ierados klasē pēdējā. Uztraukums liels. Klases audzinātājs – vīrietis

(man kaut kas jauns, jo „Gaismas tiltā” nav daudz skolotāju vīriešu). Visa klase nokavējām svinīgā pasākuma sākumu. Un tā sākās mūsu kopējie piedzīvojumi. Ar katru dienu sadraudzējāmies arvien vairāk, bijām vienīgā klase, kas nesadalījās pa grupiņām, skolotājiem patikām. Mūsu skolā ir tradīcija – katru gadu 10-tajām klasēm ir fukšu pasākums, kur jāizveido priekšnesums, kas raksturotu klasi, un pēc tam ir sporta stafetes. Tā nu viena daļa no manas klases priekšnesuma bija Carnival Youth dziesma „ Never have enough”, kurai ģitāras pavadījumu spēlēja klasesbiedrene. Kā pārējās klases pēc tam teica: „Parādījāt, kura būs Tēvzemes nedēļas uzvarētāju klase.” Kas ir Tēvzemes nedēļa? Tā pati 18-tā Novembra nedēļa. Mūsu skolā ir tradīcija, ka no 10.-12. klasei katru gadu ir visiem kopīgi jāveido dziesmas priekšnesums un savā klašu grupā var iegūt balvu 100 eiro, ko izmantot ekskursijā. Un miniet nu, kurš uzvarēja? Mana 10.c klase!

Otrais semestris gan nav tik rožains, atzīmes krietni pasliktinājušās, it īpaši fizikā. Kosmiski sliktas atzīmes. Bet tas nav nekas īpašs, visai vidusskolai fizikā neiet spīdoši - tas ir noskaidrots. Mājas darbi ir krietni vien mazāki nekā „Gaismas tiltā”, taču tādi, ka jāiemācās viela, gribot negribot. Man ir nedaudz vieglāk nekā iepriekšējos gados, taču daudziem klasesbiedriem, kas nāk tieši no Rīgas vidusskolām, ir grūtāk, lielāka slodze. Liels paldies „Gaismas tiltam”, ka sagatavo tieši šīm grūtībām, jo, kā jau teicu, manas atzīmes nav pasliktinājušās ievērojami (kā citiem), un „slodze” ir tikai atvieglojums no pēdējiem 3 gadiem. Gluži kā aizejot pensijā. Dziedu skolas korī, ar kuru jau esmu piedalījusies vairākos pasākumos, kā arī brauksim uz Dziesmu svētkiem. Godīgi - nekad neesmu tik lielā korī dziedājusi. Mēs esam apmēram 70. Atšķirībā no Ķekavas skolām, kur dziedāt korī „nav forši”, Rīgā, vismaz manā skolā, tas ir diezgan pieprasīts. Un man par to tiešām prieks. Lai nu kā, bet es nenožēloju savu izvēli par labu šai skolai. Un mans padoms ir netiekties pēc prestižākās skolas, reitingos augstākās. Bet jāiet tur, kur sirsniņa velk, jo tomēr turpmākos 3 gadus, dienu no dienas būs jāpavada tieši tur. Un man laikam bija lemts netikt pārējās ģimnāzijās, bet tieši šajā. Es nevaru un negribu iedomāties, ka varētu būt citādāk.

Katrīna Karple,

Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, 10.c klase.