Absolventi. Mēs domājam par Jums!
2018./19. m.g. 24. izlaidums
Mārica Zaķe- Rīgas 2. valsts ģimnāzija
Greta Grebže -Rīgas 2. valsts ģimnāzija
Ance Grīnvalde-
Melisa Osovska- Rīgas dizaina un mākslas vidusskola
Raivo Kalniņš -Valsts tehnikums
Niko Blaževičs- Valsts tehnikums
Ralfs Kanders-Ķekavas vidusskola
2017./18. m.g. 23. izlaidums
Elizabete Linavska- Rīgas 3. valsts ģimnāzija
Dārta Cīrule- Rīgas 3. valsts ģimnāzija
Melānija Dalbiņa-Rīgas 2. valsts ģimnāzija
Alise Milliņa- Ziemeļvalstu ģimnāzija
Alise Legzdiņa- Rīgas dizaina un mākslas vidusskola
Miks Mozuls-Valsts tehnikums
Arnis Egle- Valsts tehnikums
Diāna Čerezova-Ķekavas vidusskola
Ralfs Spariņš-Ķekavas vidusskola
Emīls Punte- Ķekavas vidusskola
2016./17. m.g. 22. izlaidums
Alise -Rīgas 3. vidusskola
Annija-Rīgas 3. vidusskola
Liene– Rīgas 49.vidusskola
Toms- Rīgas Valsts tehnikums
Eduards J.-Ķekavas vidusskola
Eduard Č.-Ķekavas vidusskola
Katrīna– Rīgas Vācu ģimnāzija
Gustavs-Rīgas 49.vidusskola
Viktorija-Rīgas Stila un Modes tehnikums
Annija-Āgenskalna Valsts ģimnāzija
2015./16. m.g. 21. izlaidums
Letīcija -Āgenskalna Valsts ģimnāzija
Rihards– Rīgas Tūrisma un radošo industriju tehnikums
Adrians -Rīgas Valsts tehnikums
Ernests- Rīgas Valsts tehnikums
Rolands- Rīgas 49.vidusskola
Kārlis– Rīgas Vācu ģimnāzija
Pie mums ciemojas absolventi
No absolventu vēstulēm
Mārica Zaķe XXIV izlaidums
“Gaismas tilta 97” skolēni,
vien pusgadu mācos vidusskolā un, kā “svaiga” absolvente, saku - mainījies ir viss un nekas. Vienas vasaras laikā mani septiņi klasesbiedri pārtapa par divdesmit astoņiem, ierastie divi stāvi (ja neskaita dienas, kad bija vizuālā māksla) kļuva par pieciem, pusdienu rindas garākas un miega stundas īsākas. Taču tas ir vēl nieks.
Pavērās skumja apskaidrība - te esmu viena no daudziem, piliens jūrā. Ir pāris skolotāju, kas piecu mēnešu laikā joprojām neatceras un nemaz necenšas atcerēties, kā mani sauc, jo es viņiem piederos pie kārtējās pasažieru kravas, ko aizgādāt līdz augstskolas slieksnim. Te valda paša brīva griba, neviens nespiedīs piedalīties konkursos un olimpiādēs, dziedāt korī vai pakavēt starpbrīžus “Ķocī”. Taču tagad, kad nav neviena, kas paskubina rosīties, ilgojos pēc tā.
Runā, ka vidusskolā dzimst dzīves labākie gadi, taču, kamēr gaidu savējos, droši varu apgalvot, ka manas visjaukākās atmiņas ir veidojošās tieši “Gaismas tilta” sienās... Rozajās sienās. Pirmā popiela, karnevāli (jā, arī tādi te bija), keramikas pulciņš, kurā veidotie šedevri pie manis nonāca vēl pagājušogad, pirmā Lielā mamma, tā reize, kad no mūsu klases izveidoja ansambli un piedalījāmies “Balsīs”, kanēļa bulciņas, dzīve bez skapīšiem, kad grāmatas vajadzēja likt pagaldēs, cik no jums aizgāja uz tām pāris franču valodas nodarbībām pie Hasana? Ekskursijas, fukšu balles, es pat iemācījos hip-hopu, lai tiktu uz dziesmu un deju svētkiem! Diena, kad skolotāja Lauma izdzina gaitenī mācīties, jo traucējām stundu, un citas palaidnības, par kurām vēsture klusēs.
Ko cenšos sacīt, ir tas, ka jums visapkārt ir cilvēki, kam rūp darbs, ko darāt, kas redz labu ikvienā un ir gatavi palīdzēt, vien atliek pajautāt. Nebaidieties, jautājiet, runājiet, rīkojiet, piedalieties, atbalstiet skolasbiedrus, mīliet skolotājus un, lūdzu, mācieties matemātiku! Galvenokārt, veidojiet savas atmiņas, jo viss ir pašu rokās! Un, cerams, arī jūs ar siltu sirdi atgriezīsieties “Gaismas tilta” nu jau dzeltenajās sienās.
Mīļas bučas,
Mārica